16 februāris, 2015

''Bīstamākais Rīgas rajons''

Katrai zelta maliņai ir savs mākonis un katrai pilsētai ir sava Maskačka - rajons, uz kuru pat nokļūšana nav patīkama. Jau centra pieturā jūtama 15. trolejbusa pasažieru īpašā aura. Un trolejbuss vienmēr ir pilns - visas tantiņas, šķiet, braukā no viena galapunkta uz otru cauru dienu. Nakts pastaiga pa Maskavas ielu varētu tikt iekļauta kādā šausmu trasē vai izdzīvošanas pārgājienā. Lokālie veikali pārdod lētu alu, vecas bulciņas un mašīnu riepas, to pārdevējas ir norūdījušās pret jebkādu vietējo uzbrukumu un sargā savu veikalu kā pašaizliedzīgi karavīri. Pavirši klausoties, varētu šķist, ka Maskačkas oficiālās valodas ir krievu un čigānu. SS.lv piedāvājumā īres dzīvokļi Maskavas forštatē izskatās kā lieliski padomju interjera paraugi.

Nav dūmu bez uguns, un tiesa, ka Maskačkai ir savs ''kriminālais'' piesitiens, bet ne lielāks kā Purvčikā vai centrālajā stacijā pēc pēdējā vilciena aiziešanas. Nav tā, ka ''kriminālais kontingents'' ir baktērija, kuru pilsēta noķer un nespēj tikt vaļā. Tie ir pilsētas iedzīvotāji, kuri, par pārsteigumu, runā cilvēku valodā un ēd to pašu, ko citi. Arī, zemākā slāņa pārsvars šādā vai tādā rajonā ir iespējams tikai tad, ja neviens cits uz turieni nebrauc. Ja tādā Maskačkā ikdienā uzturētos izglītoti, domājoši un ''skaidri'' cilvēki, tad attiecīgās proporcijas saruktu. Nav tā, ka Rīgas centrā nebūtu dzērāju vai Mežaparkā neviena trūcīgā. Arī Maskačka ir iespējama kā normāla, patīkama un saistoša pilsētas daļa. Un kāpēc ne - viņa piekļaujas centram, atrodas 15 minūšu braucienā vai 25 minūšu gājienā no Vecrīgas.

Maskavas forštates arhitektūra ir īpaša no dažādiem skatu punktiem. Atrodamas padomju hruščovkas un neatjaunotas koka ēkas. Izbijusī geto teritorija joprojām saglabā sevī noslēpumainu atmosfēru, jo daudzas ēkas, kuras tika izmantotas geto vajadzībām (policijas posteņi, slimnīcas, dzīvojamās mājas), nav mainījušās. Bruģis, vecie pagalmu vārti, krāšņās logu restes un iekšpagalmi Maskavas forštati padara daudz pievilcīgāku par dažu labu Rīgas guļamrajonu, kurā arhitektu izdoma robežojusies pie bloku mājām un pāris soliņiem pie poģīšiem.

Un viens no lielpilsētas sāpīgajiem jautājumiem - zaļās zonas - Maskačkā ir saglabātas pietiekamā daudzumā, lai pilsētniekiem būtu iespēja šad un tad sajusties tuvāk dabai. Četri parki un vēl zaļās teritorijas, kuras potenciāli varētu pārvērst parkos, plaši iekšpagalmi, kuros aug koki, krūmi un kāpēc ne arī ekoloģiski tomāti un zemenes? Zāle ietvju malās, pienenes, kuras spraucas cauri bruģim. Teorētiski daudz draudzīgāka vide ģimenēm ar bērniem vai mājdzīvniekiem kā betonētais centrs vai bloku māju iekšpagalmi - un atkal jāpiemin, ka Maskačka atrodas tiešām īsa brauciena attālumā no trokšņainā pilsētas centra.

Savā ziņā ''piekļuve Maskačkai'' pēdējo gadu laikā  ir attīrījusies, jo pats rajona sākums ir sakopts. Jā, runa ir par Spīķeriem. Šī pilsētas daļa sākuma posmā piesaistīja mākslinieku un radošu cilvēku uzmanību. Par zemām cenām tika dota iespēja māksliniekiem attīstīt savas idejas, Daugavas tuvumā izveidojot bohēmisku un jauniem cilvēkiem saistošu gandrīz-kvartālu. Attīstoties radošajai un arī uzņēmējdarbībai, tika piesaistīta Rīgas Domes uzmanība, kā arī citu uzņēmēju interese par veiksmīgo radošo centru. Pieslēdzoties ietekmīgiem spēkiem un naudai, Spīķeri tika atjaunoti, tika sabūvētas slidotavas un glauni saloni, restorāni. Restaurētās telpas, attiecīgi arī sāk maksāt dārgāk, tādējādi pirmajiem celmlaužiem, ja tie nav bijuši pietiekami veiksmīgi, vairs nav iespējas īrēt telpas nu jau prestižajos Spīķeros. Šāds radošo kvartālu attīstības modelis ir novērojams ne tikai Maskačkas pierobežā, bet arī citur Rīgā un pasaulē. Andrejsalā tagad ir stilīgi restorāni, Kalnciema kvartālā sestdienās apgrozās Latvijā veiksmīgi uzņēmēji, VEFā birojus īrē lielas kompānijas un Tabakas fabrikā iedzīvoties vēlas Jaunais Rīgas teātris un Latvijas Kultūras akadēmija. Bet tas viss sākas no teju nabadzīgiem māksliniekiem, kuri ar entuziasmu un radošumu nolaistās ēkās ienes mākslu, dzīvību un pilsētnieku interesi. 

Pilsētas attīstībai nav nepieciešams būvēt jaunas ēkas, n-to stāvu debesskrāpjus, modernas biroju celtnes un lielveikalus. Būtu jāapzina jau esošās celtnes, kvartāli un rajoni, kuros ir vērts ieguldīt, lai biroji, dzīvokļu ēkas un veikali veidotos jau esošās mājās. Ieguldot Maskavas forštatē, Rīga iegūtu rajonu, kurš ir tuvu pilsētas centram, bet gana kluss, saglabātu vēsturisko mantojumu, atbrīvotos no, lielai daļai rīdzinieku, nepatīkamā rajona, pārveidojot to par vietu, uz kuru gribās aizbraukt, aiziet vai pat dzīvot.
Ir laiks vārdu ''Maskačka'' pārveidot no lamu vārda par kaut ko patīkamu. Maskavas forštate ir eksotiska, tajā jūtams multikulturālisms, pagātnes vēsmas, mūsdienīgi risinājumi un daba. Un nevajag atsaukties uz 15 gadus veciem atgadījumiem par laupīšanām un narkomāniem. Nav vērts pērties uz Mežaparku vai Vecāķiem, lai izietu skaistā pastaigā pilsētas tuvumā, jo var aiziet uz Maskačku. Un es apsolu, neviens tur pa galvu nesitīs un somiņu neatņems. Jo arī tur dzīvo rīdzinieki.









Foto: facebook.com/IfYouLikeMaskackaMaskackaLikesYou